Es nezinu kāpēc bet man šodien pavilka uz kautko nopietnu. Tad nu lūdzu tas kas slēpjas aiz manas trakās ārienes.
Smaidu Es un arī citi smaida,
Visi tic tam ka viss ir labi
Un pat neiedomājas
Ka aiz mana trakā ES
Slēpjas arī pāris ļoti trauslas un patiesas dvēseles stīgas
Un ka visi man mīļie ir uz viņām
Kaut arī nekad nevienam neko nesu teikusi
Slēpties aiz maskas vienkārši ir vieglāk.
Dažreiz uznāk tā sajūta ka viss ir lieks, ka neko dzīve vairs negribas, nekas nav vajadzīgs un kad gribas vienkārši pabūt vienai. Taču tieši tādās dienās tas neizdodas jo vienmēr kādam ko vajag, kāds nāk un cenšas uzmundrināt, vienmēr ir kāds kuru tiešām no sirds interesē tas kas ar mani notiek.
Kādreiz es par sevi mierīgi varēju teikt ka es esmu stipra taču tagad...?
Tagad pēdējo mēnešu laikā es tā nevaru teikt jo es varu sākt raudāt pat tikai no dziesmu vārdiem kurus dzirdu. Un tomēr to es nevienam neizrādu un nesaku kaut vai principa pēc. Taču es ļoti ceru ka šis periods beigsies brīdī kad es atkal varēšu satikt savu tuvako cilvēku kuru mīlu. Tas ir mans brālis. Viņš man liekas ka pat vēl nenojauš to cik ļoti es skumstu pec vinā nu jau 7 mēnešus. :( Mamma teica ka viņš pēc stundas piezvanīs. Tik ļoti gribu uzzināt kā viņam iet. Taču vēl vairāk gribu zināt kad viņš būs atpakaļ, joman taču pietrūkst.
